sestdiena, 2010. gada 9. janvāris

Un,,,

Un tad es nenocietos un piezvanīju, jo domāju, ka labāk būt laimīgam, nekā lepnam, bet aplauzos un sapratu, ka labāk būt lepnam, nekā stulbam.

Sava daļa patiesības tur ir.


Diena ir laba un jauka, tā arī tā iesākās. Tētis salaboja cepeškrāsni un beidzot piparkūaks tika izceptas. Gardas nu gan. Šodien mani mati izskatas dīvaināki peč mazgāsanas tie izskatas gaišāki un garāki, dīvaini tik tiešām, bet tas varbūt dēļ tā ka sakārtoju viņus citādāk nekā ierasti. Nekā īpašs nav noticis, tapēc nav ko rakstīt šeit, pēdējas divas dienas aizrita stulbi, draņķīgi, nelabi. Kapēc nav tāds drosmes vīriņš? Varbūt vajadzēja izcept? Nu jā, labi sāku jau filozōfēt. . .
Ceru, ka rītdiena būs interesantāka, varbūt tad šai jaunkundzei būs drosme, labi nu es iešu paklačot ar mammu pēc ilgā laika, dīvaini es pati to gribu.. labi tad nu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru