Rīts ir tālu vēl tālu vēl tālu vēl..

Skatos pa logu, laukā viss ir gaišs, kokus rotā biezā sniega sega, jā arī kokus ne tikai zemes  virsu. Dīvaini ziema, bet dažreiz tu man pat patīc. Šķiet, ka esmu jau pieradusi.Skaista tu esi ziema. Paldies, ka tava gadalaikā ir noticis tik daudz jauku mirkļu. Paldies par to, ka dod mums sniegu lai varam smieties un izrādīt savas emocijas. Tā, bet tagad gan par šo nedēļu..

.. tātad nedēļa iesākās tā, vesturē man ir 5, par eseju, laikam tomēr neprotu. Bioloģijā 8, un sociālājas zinībās 10, angļu valodā 8, algebrā 7.. tas 5nieks tiešām nesmuki izskatās cauri visām atzīmēm..Nekas, es centos, bet laikam nepietiekami. Nekas.Nekas.Nekas.  Visam šim pāri, mana nedēļa skolā un ārpus tās ir pavadīta ļoti labi, izņemot to dienu, kad bija baigais strīds, to kompensēja vakardiena. Jā, vakardiena bija ļoti laba. Es jutu siltumu. Es biju tik atvērta.. Labi, nestastišu dziļi sīkumos...

.. Tagad man skan TOKIO HOTEL, tieši tā, klausījos atd neklausījos, tagad klausos atkal.. vienkārši lai atcerētos tos laikus, kad mēs kāvamies ar klases zēniem deļ tā, lai mums būtu klasē TH stūrītis, tagad to atceroties liekas, ka mēs bijām aptrakušas :D Mums pat bija skapī vien plaukts atvēlēts viņiem, atceros to plakātu ar - ich liebe dich Tom! Ak tu jel, mazās meitenes, 6tā vai 7tā klase, nu jā, piedodami. Tagad jau mēs esam devītiem, lielākie skolā un vairs tā nevar muļķoties.. Mazie jau itkā mācās no mums, tatad secinu ka esam ĻOTI samaitāti.

Labi, es nu beigšu lai dažs labs var beidzot izlasīt manu kārtējo ierakstu.. :D