sēžu šeit ar asareām acīs un domāju. Varbūt tās acis asaro dēļ tā, ka istabā veļ ir sīpola smaka? Varbūt, bet varbūt šīs izjūats darīja man dziesma.. perfekti! Man skan FAREWELL un es jūtos tāda domātāja, domāju kas ir noticis un kas var notikt.
Kaut kas mani aizrāva un tad nu...
... šodien, viena daļa manas sirds
nomira.
es apzinos, ka nodarīju tev sāpes,
bet tas tā nevarēja turpināties.
līdz mūsu ceļi šķīrās uz visiem laikiem.
neviens nav vainīgs.
tā tam vienkārši bija jānotiek.
tev vajag paskaidrojumus,
bet, saproti,
es tev nevaru tos sniegt.
šo lēmumu, šīs sajūtas
vienkārši nevar izteikt vārdos.
tev sāp, bet padomā labi,
domā man nē?
domā es vēl tagad neko nejūtu,
šīs jūtas paliks, bet es tās apslāpēšu,
noglabāšu dziļi sirdī,
līdz varbūt kādreiz tās tomēr izspruks
un pazudīs...
tas dur jā, un pat ļoti, bet par spīti tam Zane ir laimīga es vsm pasmaidu, kad viņš uzvana un pasaka es ļoti gribu tās bildītes, un kad viņš pajoko un liek tādam smaidam uzmutuļot.
Šīs ir vakara emocijas.. Nekad neesmu gribējusi būt viena, bet pašlaik es to vēlos.. Gribu viena ieklausīties mūzikas skaņās, pārdomāt notiekušo un tālāko..
:/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru