Šis attēls mazliet atgādina mani pašu, manu bērnību un gan jau arī citu meiteņu bērnību. Mammas paņemtās visskaistākās kurpes, kuras par lielu, bet tikuntā šļurā pa istabu un cenšas būt liela, pieaugusi. Pašlaik atceroties to  visu parādās smaids uz lūpām, kāda es reiz biju maza, bet tagad esmu izaugusi par lielu meiteni. Es,protams, vairs neizskatos pēc mazās Zanītes, bet mamma viņai vienmēr es būšu tā mazā Zanīte. Kā man patīk kavēties atmiņās, domāt par to kā no maza, sīka pīckariņa tu esi jau izaugusi par jaunieti. Ir prieks pavērot kā mazie spēlējas smilšukastēs, kā viņi skrien pa gaitenei spēlē ķerītes, dažkārt gribas pašai piebiedroties, bet tomēr galvā ir doma, ir attieksme, ka mans laiks pa smilškasti rakāties ir beidzies. . . iekavējies atmiņās, atceries labos bērnības brīžus. . .
Mammu, paldies Tev, ka ļāvi man bernibā rotaļāties un tēlot lielu meiteni ar tavam kurpītēm! :)