šis varbūt nebūs tas pozitīvākais raksts

Tā nu tas tagad ir. Itkā viss ir labi, bet pašsajūta rupji sakot- pēc dirsas. Tas smird tā reāli!
Jā, man ir apnicis klausīties- piebremzē ar savu valodu, tiešām apnicis, bet savā ziņā, es pati mazliet noliecu galvu par to, kā es varu tā runāt, ir grūti un būs grūti, ebt es cenīšos to valodu piebremzē, kaut gan kapēc man jāizpatiek citiem?
Mana auss lēnām dzīst un par to tāds bišk prieks, jā.
Tagad sēžu dzeru kolu un domāju, daudz domāju (tas jau ierasti), ka man drīz atkal uzradīsies dzīves tizlākais periods-pārdomu laiks, kad gruzons uzmācies katru dienu. Es tiešām jūtu viņa tuvošanos, un tas nav labi, jo viņš nāk nelaikā.
Es klausos Cold- Bleed un tiešām nezinu, kur likties, man raudāt- bet par ko, kapēc? Viss taču ir kārtībā, bet varbūt nav, varbūt es esmu mazliet jau saskumusi deļ tā ka man ir diena jāizcieš bez puišeļa? Nē, šis šoreiz nebūs tas īstais iemesls. Varbūt es skusmtu dēļ tā, ka es zinu, ka rēķins pārtērēts? Arī šis nebūs iemesls.
savādi, es nevaru atrast iemeslu, kapēc tā notiek.
Savādi pat ļoti, varbūt mani ietekmē laiks ārpusē? Viss ir tik parasts, nekā īpašana nenotiek, varbūt tas ir īstais iemesls? Varbūt ir nepieciešams laiks kādai ballītei?
Hmm . . .
. . . es nezinu.