Viņš... viņš... viņš man ir īpašs. Klausoties already gone, tā vien gribas kā uz Liepāju. Laukā tik patīkams vakarsa, kā radīts lai tagad būtu pie viņa. Nekas, vēl trīs dienas, tikai trīs, tad mēs satiksimies un es Tevi vaļā nelaidīšu.
Esmu laimīga. Man  acīs asaras, nesaprotu kapēc, laikam ka esmu tiešām laimīga.
Tā tas iesākās, viena ballīte, sms, pirmā tikšanās, sms, zvani, un  tā ats viss aizgāja. Pēršanās kopš 9. aprīļa. Iešana kopā laukā, un tad 19. aprīlis, sms : iznāksi arā? es gribētu parunāt par mums. Satraukums, tauriņi un tad jautājums: mēs esam kopā? es nesaprašanā pateicu, ka nezinu, jo tiešām nesapratu, mēs jau pirms tam uzvedamies kā pāris, bet par kopā būšanu nebijām runājuši. hm. un protams, viņš atkal: es gribu, ļoti, tik vai tu gribi? pie sevis domāju: protams, visu laiku esmu gribējusi. Un jā, tā 19 datums man tagad ir īpašs :)
Jā, es varu runāt daudz par viņu. par patīkamajām sajūtām kas mīt pašlaik manī.
cik savādi, mēs abi esam savādāki, mums nav tik daudz kopīga, taču liekas, ka tas šoreiz ir vislielākais pluss, citādi mums nebūtu tik ļoti interesanti.
Jā... es zinu, es esmu pārņemta ar viņu, vrb pat pārāk, bet tas ir labi, pat ļoti, tas vien pierāda, ka tiešām esmu atguvusies un spēju just kā agrāk.. :)