Liels,zaļš,ar gariem dzelkšņiem.
Aptraipītiem ar asinīm.
Manām asinīm.

Lasu dzejoļus. Jūs tam ticiet? Šodien vispār jau šovakar uzzinu, ka dažs labs lasa manu blogu, bet tāpec jau tā ir publiskā dienasgrāmata. Nu ja, rakstīju iepriekšējo ierakstu un aizmirsu pieminēt, ka  šodien mums bija koncerts k/n (beidzot kāda aktivitāte) .  Nu jā, koncerts šoreiz īss, bet labs tiešām labs. Žēl tik, ka mana mamma bija "anormāli aizņemta".  Nu nekas. Šūpoles  pēc tam, ņammīgi Un tad pārdomas jau atkal. Stāvēju pie kamīna, sildijos un domāju, tad likās, ka ir parāk drūmi un piegāju pie loga. Paveros pa logu viss ir tik mitri sauss. Ik pa vietiņai ir mitrums un ir arī sausums. Kā tas var būt? Nu labi, uzslēdzu relaksējošo mūziku un domāju, domāju, domāju. Domas aizvien mitinās vakardienas sarakstē. Vai tiešām tas bija nopietni? Tā bija pirmā reize, kad es gaidīju atbildi ar asarām acīs un trīcošiem pirkstu galiem. Atbilde patīkama, bet es tikuntā trīcēju. Tik tiešām velns ar arā, kas ar mani notiek? :|