Novembris ir sācies, un neteikšu, ka tas ir labāks par oktobri. Šī gada rudens, laikam personīgi man ir kkāds nelaimju gadalaiks.
Iesāksim ar sērām. Un turpināsim ar manu stulbo attieksmi jeb kā to saukt?
Es sāku ticēt, es sāku redzēt mīnusus daudz vairāk mīnusus. Un man tas nepatīk.
Visai diez ko jauki, sākot ar 2010. gada novembri ir sācies 3 pasaules karš, un tas mani nemaz neiepriecina. Lasot Vangas pareģojumus šokējos un domāju, kur mukt, kur slēpties, ko darīt?
Izejas nav.
Un kārtējie jautājumi ko tu vēlies Ziemassvētkos?
Skrieniet vienreiz kaut kur ar tām dāvanām, es beidzot gribu Ziemassvētkus, kad visa ģimene beizot ir kopā, nevis katrs savā valstī, pilsētā.
Šodien diez ko gruzīga diena, jā, bet tomēr mans brīnumlīdzklelis pret gruzonu ir duša, vismaz kamēr esmu tur viss ir labi, esmu viena tek virsū silts ūdentiņš un jādomā nav ne par ko.
6dien ir skola, kas mani nemaz neiepriecina, nemaz, bet nu jā, nākosnedēļ es nebraucu mājaš palieku kojās, diez kā būs, jā.
Mani pamazām sāk noriebties attieksme, mana šoreiz.
Nedēļa jau tiešām bija jauka, iesākās ar to, ka es vienkārši gribēju ieiet istabiņā, iekrist gultā un izraudāties, cik jauka es esmu un cik viegli man apdodas visu sabojāt, bet tomēr jā, pati izvēlējos, pati vainīga. Tagad ciet. lūdzu.
Šodien izlasīju aforismu, vai domu rgaudu nezinu kā to formulēt.
Piedzimu par minku, jo kuces bija parāk daudz, mjau
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru